Es apsveru domu izņemt papīrus no Jūrmalas gatves [tas nekas, ka esmu bez 5 minūtēm absolvējusi savu izglītības iestādi ar izcilību vai pat divām], uzrakstīt atlūgumu, atvadīties no sava vienīgā draudziņa un par pēdējo piecīti aiztesties uz kautkādu dieva un cilvēku pamestu Latvijas aizpakaļu, kur nodzīvot visu savu atlikušo mūžiņu, tā tik būtu dzīve, vairs nekad mūžā nebūtu jāuztraucas ne par diplomdarba labdizainīgumu, ne par to, cik cītīgi esmu vergojusi mīļajiem patērētājiem, kā rūgta nāve uzplijoties ar 'varbūtkādumaizīti' vai jebko citu - protams, man par to vajadzēja domāt stipri vien ātrāk, taču es gribu pienācīgu izglītību, nevis Zommeres trifeļu murgus, un darbu, kur man nebūtu sakostiem zobiem jāvergo zem iztikas minimuma [algas lielums laikam bija komercnoslēpums, kura neizpaušana bija minēta darba līgumā, piedodiet].

Etilspirta dieviņš ir uzņēmis mani atpakaļ savā paspārnē, tas ir lieliski.