Padalīšos ar tevi, mans mazais, negausīgais patērētāj, savā mēneša vai varbūt pat gada un visas piecgades priekā - šķiet, ka esmu atradusi darbu, finally, un kaut gan tas nebūs nekas megaprestižs, būs jārūda nervus, jāapkauj sociofobiju un visam pa vidu arī kaut kad jāguļ, tas tomēr ir darbs, ibio rio - pirmdien jāuzsāk apmācību procesu, jācer, ka iztikšu bez ieraušanas drosmei un tamlīdzīgi [protams, Saktas Narvesens nav gluži medusmaize un būs jāvergo kā nēģerim, bet ar kaut ko taču jāsāk ir, varbūt beidzot sajutīšos kā cilvēks].
Turpinām ziņas. Rīt Ziemassvētki, vispārējais labākbūšanas laiks [vai tu šosezon jau esi patērējis?], atlaidīšu grēkus saviem trim palikušajiem draudziņiem un aiziešu uz baznīcu, jo ko tad vēl - man nav iebildumu ilgstoši palikt vienatnē, tomēr šie būs mani pirmie neģimeniskie Ziemassvētki mūža laikā, pat pīrāgi un piparkūkas izpaliks [jo kāpēc cept, ja nav ēdāju], pārējās ģimenes sastāvdaļas no paša rīta brauks uz Raunu pie mistiskiem draugu radiem [mīļie, kas jums tur ir pazudis?], savukārt es atbrīvošu viņiem vietu mašīnā un palikšu 8. dzīvoklī ar kaķi un egli, nav pat īsti, ko ciemos pasaukt - māte saka, lai es izmantoju izdevību un 'vedu mājās veci, jo cik tad var', paldies, mammu, ļoti smieklīgi, mana ieilgusī privātās dzīves neesamība nav jāuzskata par patoloģiju. Ai [Adobe Illustrator].