Man nepatīk tas, ka nemāku saviem trim palikušajiem draudziņiem izstāstīt, ka viņi ir arī mani teju vai vienīgie balsti, pīlāri un kontraforsi [sena reminiscence no stilu vēstures lekcijām, nepiegrieziet vērību], žēl, es gribētu, lai viņi to reizēm atcerētos.
Kurinu krāsni, pārlasu plauktos saarhivēto literatūru [tam jau viņa man te ir, lol] un gaidu stipendijas laumiņu, kura pat netaisās šurp lidot, stervelāde - nožēlojami, bet salabošu zābaciņus, iegādāšos medicīnu un atlikušās kapeikas nopipeļošu krodziņā, kā parasti. Dzīvojieties.