Man neiet labi jau trešo dienu, tomēr dienas sāpe šoreiz pagadījusies mākslas jomā [nē, šī joma pati par sevi ir sāpe] - sūri grūti piebildētā fotofilmiņa ir tukšāka par tukšu, ibio rio, ar vienu zilu zibsnīti septītajā kadrā, fotomākslas dievi un Nisefora Niepsa gars ir mani pametuši, oh well - apsveru domu iegādāties Diānu, jo jauna kamera tomēr ir jauna kamera.
Turpinot tēmu, pirms pāris dienām pa ceļam no senaizmirstās Andrejsalas atradu ceļa stabu ar vienu no pirmajiem ragaiņiem virsū, maģiskākais ir tas, ka vēl nav šo 4-5 gadu laikā noplēsts [man varbūt jāpāriet uz kautkādu heavy duty līmplēvi, citādāk plēš kā traki], eh, tik ļoti sen taču tas bija - vēl nebiju aizdzīvojusies līdz Jūrmalas gatvei un sasmalstījusies plēvju griešanas paņēmienus, nebiju aizdomājusies līdz tam, ka acis taču var izgriezt, nevis uzlīmēt, tam visam vēl nebija nekādas vēstures un pievienotās vērtības, un vispār, zāle bija zaļāka un līmplēve lētāka - un ražošanas tempi nožēlojami, salīdzinot ar tiem kvantumiem, ko spēju tagad, kad esmu tā labi iesitusi roku, bet nu tie jau tādi tehniski sīkumi vairāk. Dzīvojieties, jūs visi.