Šonakt nesapņoju neko sevišķu, paldiesdievam - sāka kļūt teju vai nepanesami katru rītu mosties izvandītā gultā un visu atlikušo dienu pret savu gribu atcerēties naktī noredzētos kadrus, nav jau slikti, bet grūti tomēr [es nezinu, kurā brīdī pazaudēju savu prasmi ieritināties, sasegties, iemigt un mierīgi nogulēt līdz pat rītam, bet ne jau par to ir stāsts].
Klīstu riņķī svilpodama, šņakarēju Kristiānijus no palikušajām līmplēvēm [Barona ielas pusē man izbeidzās visa saražotā munīcija, un vēl taču plānos bija visa Mūkusalas iela!], un mans neprātīgais alkohola patēriņš ir nezināmu iemeslu pēc ievērojami krities, that's magical. Dzīvojieties.