Otrdien izstādes atklāšana, hooray, es visu rīta cēlienu staipīju studijas biedru gleznas un jācer, ka manējo piekārs kādā neuzkrītošā vietā ar visu stūrī sajāto rāmi [rāmētājam vajadzētu iedot pa galvu, daiļamatnieks hrenovs]. Adobe Illustrator.
Jūtos neparasti mierīgi, daru labas lietas, lasu Esquire [piedodiet, dāmas, bet es tīri fiziski nespēju palasīt Cosmopolitan, man piekāst jaunākās tonālo krēmu tendences, overpriced drēbes un seksīgākās seksa pozas], un apsveru domu tuvākajā laikā iet paklausīties akadēmisku mūziku, pilnīgi organisms prasa. Par mūziku turpinot, esmu izskaitļojusi, ka dziedu ārkārtīgi reti, pat vienatnē nē, vispār dziedāšana man ir tāds bezmaz intīms process [protams, atskaitot kaut kādas ākstīšanās epizodes un tādā garā], un ja es pilnīgi nopietni dziedu kādam citam, tad tas vispār ir viens no maniem augstākajiem cieņas un mīlestības apliecinājumiem - varbūt tāpēc es nesaprotu tās hipsterienes, kuras sludina, ka dziedāt iemācījās ātrāk, nekā runāt un to vien dara, kā nepārtraukti bazūnē. Dzīvojieties, patērētāji.