Pa šīm pēdējām dienām, kurās dzinos pēc naudas, slavas un izglītības, mans iekšējais stāvoklis bija neaprakstāmi stabils, jo nebija jau īsti laika par visādām savām nebūšanām domāt; bija jāraujas kā meža zvēram, jācīnās ar darbiem un intensīvi jādzer kafiju, melnu kā nēģera pakaļas caurums tumsā, taču tajā brīdī, kad skriešana apstājusies, pasūtījumi atdoti piederīgajiem, Ilustrators izslēgts un beidzot uzklāta gulta, personīgie dēmoni atsāk līst ārā no pažobelēm, piedevām traģiski ir tas, ka nav tās svētās viskija šļukas, ar ko šos aizmānīt prom, lai ļauj gulēt.
Noraudāta nakts, pilsoņi, mana acu ārste būs sajūsmā.