Man konstanti nāk miegs [pie tā jau laikam vajadzēja pierast], un visa pēdējo pāris dienu bloga rakstīšanas enerģija ir aizgājusi garā, 'sirsnīgā' vēstulē mācībiestādes direktorei, ibio rio, tik ellīgi dusmīga es pēdējoreiz biju, kad.. ai [Adobe Illustrator], не будем.
Būtu jāver vaļā to pašu nelaimīgo Ilustratoru un jāsāk cepināt Mārtiņam nododamos sertifikātus, jo cik tad vairs līdz piektdienai palicis, taču man nav ne mazākās lustes kaut kam ķerties klāt, nav lustes vispār nekam - nez, vai tas ir no pēkšņā pavasara vai no Kriņicas, ko kopā ar biedrīšiem pēc ekonomikas murgiem izstrēbu kādā no daudzajiem rajona iekšpagalmiem, bet ir pārgājusi luste uz krietni daudzām lietām, kuras līdz šim man ir likušās nepārprotami varenas. Protams, jo vairāk es sākšu šo domu pārcilāt, jo dziļākā dirsā Eiropā nonākšu, bet pagaidām ir tā, kā nu ir. Dzīvojieties, patērētāji.