Man ir patiesi prieks, ka augstskolām tomēr nepiegrieza skābekli - es gan vakar neaizgāju piketēt, taču izrādīju savu nepatiku ar mēteļa neatstāšanu garderobē [jā, tā arī nosēdēju visu dienu mētelī] un gatavību jebkurā brīdī izkasīties ar mācībspēkiem. Tā, lūk. Matu sakārtojums perfekts un sajūta laba, vakara dzēriens sagājis kunkuļos, es vārstu muti līdzi dziesmu vārdiem [ja tā paskatās, es dziedu ārkārtīgi reti, pārsvarā tikai mēmi plātos], un nespēju paciest to pretīgi urdošo sajūtu, kas man liek justies kā skaudīgai, pārlieku privātīpašnieciskai stervai.
Nav gleznots kopš janvāra, nav lustes un absolūti nestāv - tīri fiziski jau nav, kam stāvēt, taču doma skaidra.