Kratoties mājās no vissvētākā Dailes teātra, izdomāju brīnišķīgu biznesplānu, proti, mobilo sakaru kompāniju īpaši priekš hipsteriem, kura darbosies pēc sekojoša principa - tiklīdz tai būs pievienojušies vismaz trīs klienti, tā slēgsies ciet [jo kurš gan grib piederēt 'miljonam savējo' vai tamlīdzīgiem imagināriem lielumiem]. Ai, ko muldu, es taču pati tāda.
Vēršu vien vaļā sirdsmīļo koreli un sākšu metināt kārtējo nevienam nevajadzīgo logotipu - ar šīm pašām, мать твою, tizlajām rociņām, pa starpām lustīgi pakaukšu līdzi dziesmiņām ['Je t’aime the valley, je t’aime the valley OOOH!!!'] un no rīta первым делом paskriešu zem tramvaja, īsteni kareņiniski.