Atkal tirpst rokas, velns, es taču nekad mūžā neizveseļošos.
Dzeru alu [jo es varu], un viss jau it kā ir labi, patiešām, rozā un pūkaini, tomēr nav ne jausmas, kāpēc pēdējā laikā mani ik trešdienu piemeklē lielāka vai mazāka morālā ateja - šodien es, iespējams, būtu no tādas izvairījusies, taču dzīve notiek un rezultātā... jā.
Mājupceļā saskrējos ar sen izbijušu biedru vēl no vecās skolas, kurš man pavēstīja sekojošo: Nauris, vecais labais Nauris, sensenais klasesbiedrs, ar kuru kopā vēl šķietami nesen dzēru alu un skatījos boksu, šobrīd atsēž termiņu kādā Lielbritānijas cietumā, 6 vai vairāk gadi par narkotiku pārvadāšanu - lai gan nojautu, ka daži no kādreizējiem biedriem aizies pa visādiem neceļiem, nebiju domājusi, ka viņi to paveiks tik ātri. Tāda mazliet stulba sajūta tagad, it kā jau nav sevišķa iemesla, bet tomēr. Eh.
Jūsu uzmanībai kultūras jaunumi. Pieveicu Annu Kareņinu beidzot, nebija nemaz tik traki ar to krievu valodu [taču es būtu bijusi krietni priecīgāka, ja ik pēc pāris lappusēm neparādītos Levina lauku idilles apraksti, katrs trīs nodaļu garumā], taču galvenais nedēļas notikums - sazvejoju bibliotēkā Insomnia beidzot, un ko gan es varu jums pasacīt: pirmkārt, absolūti paņem [pat ar visu savu bibliomāniju es reti kuru grāmatu izrauju vienā vakarā, man vajag vismaz divus vai trīs], un otrkārt, laikam nevajadzēja lasīt, sametās sērīgi ap dūšu un viss rūpīgi salāpītais gandrīz atplīsa vaļā [vai vispār ir bijis salāpīts?], galu galā es būtu gribējusi to grāmatu sarakstīt pati, neko īpaši nemainot - tur būtībā ir viss manu pēdējo pāris gadu pārstāsts, ekstāzes nomaiņa pret agoniju, mūžīgā galvas dauzīšana pret sienu, cerībiņas izplēnēšana, iekšķīga dezinficēšanās ar teju vai visu Rimi alkohola nodaļu un cilvēciskie kontakti с кем попало, aizsākti galvenokārt izmisuma pēc [laiks gan ir mani kaut cik apārstējis, tas vairs neliekas tik neizturami mokoši, but still, viens vārds nevietā un viss plīst pa vīlēm vaļā, lāpies atkal pa jaunu]. Ak es, dura. Lai gan man mazliet atvērās acis uz visādiem mierā neliekošiem jautājumiem, tomēr nevajadzēja lasīt visu vienā vakarā, priekš kam atkal gāzt brūcēs tekilu - grāmata, protams, nonāks manā plauktā, jo cits liktenis labas grāmatas nepiemeklē, taču sajūta noteikti būs tā pati, kāda rodas, nejauši atverot Eiroremonta pēdējo vāku vai paskatoties uz zilpelēko citas grāmatas muguriņu, vai nejauši izdarot jebko citu, kas automātiski uzsit asinis. Ai. Jābeidz vārīties un jābrauc gleznot, kas zin, varbūt ceļā sazvejošu kādu jaunu atklāsmi. Dzīvojieties.