Jau krietnu laiku manā ikdienas ainavā aiz tramvaja loga figurē priekšvēlēšanu plakāti, velnsparāvis, kāpēc man pret savu gribu ir jāskatās uz dažādu kalibru Vasīlijiem no krievu partijām, vai arī vienas dienas laikā vismaz 20 reizes jāuzzin par Šlesera cietības pakāpi - es tiešām negribu zināt, kur un kas viņam ir CIETI. Bet ne jau par to ir stāsts.
Šķiet, ka drīz būšu pavisam aizdzīvojusies, taču šādi man pat varbūt patīk - pārtikt no vienas vienīgas kafijas, vēlu vakarā pārnākt no teātra un vienā apakšveļā gruntēt kartonus [stāvot ar vienu kāju uz zemes, ar otru uz krēsla], naktīs ilgi lasīt grāmatas, un vēl jau mūžīgā darbu taisīšana, protams, kā tad bez tās, dzīve no vienas planšetes līdz otrai un katra brīvā mirkļa konvertēšana miegā. Turpinot tēmu, gāju šodien uz VEFu pirmoreiz gleznot - tā patīkami, lai gan ņemot vērā vispārējo atmosfēru, diez vai es tur kaut ko jaunu uzzināšu [šodien teju vai veselu mūžību stāstīju netālu sēdošai pensionārtantei, kā notiek proporciju samērīšana], taču tā noteikti būs savā ziņā atpūta no Vienacainajām Šausmām, vismaz neviens man nelīdīs milimetra attālumā no sejas un nestāstīs neko par glezniecisko jūtīgumu.
Mans krekls labi smaržo un kaut kādas sen nebijušas sajūtiņas nāk virsū. Dzīvojieties, patērētāji.