Labs bija velobrauciens, zvērīgs un labs, un kad biju pieveikusi jau 99% mājupceļa, ar kailu plecu izvālēju cauri rožu krūmam, vanderfūl. Atkal esmu dusmīga un visādi citādi nejauki noskaņota [kāpēc tas viss mani tik ļoti ietekmē?], dusmas un zili uguņi, tagad galvenais nedzert, nebūs labi - jau pēc 2 porcijām Skotu Līdera es kļūstu agresīva [vai vienkārši apraudos un eju gulēt], uzdzeršana pa virsu šādam jau sākotnēji dusmīgam stāvoklim vainagosies vienīgi ar to, ka es patiešām kādam izsitīšu dvēseli ārā [labi, ka sieviešu cietums tepat pāri ielai, nebūs tālu jāiet], vai arī nepamatoti sakliegšu uz pavisam nevainīgiem cilvēkiem, ar kuriem pēc tam attiecības jāatjauno mikroķirurģiskā precizitātē [cilvēki, no offence, taču jūs lielākoties esat vienkārši šausmīgi, kāpēc?], bet gan jau ka nebūs tik traki, kā es te iztēlojos.
Šķiet, ka atkal jūtu iekāri. Nē, varbūt nevis atkal, bet joprojām.