Vīns mani salaboja.

Šķiet, ka tas cietējas komplekss manā dzimtā tiek pārmantots pa sieviešu līniju - grūti skatīties uz mammu, viņa tik šausmīgi pārdzīvo par tām Oskara kāzām [atzīsim, man arī atsprāgtu vaļā visas vecās brūces, redzot savus bijušos mīlamos objektus pie altāra], un vispār viss tas scenārijs mums ir gandrīz vai vienāds, patiešām jūtos kā savas mātes meita - tie cilvēki kaut kā plusmīnus nāk un iet, par vieniem pārdzīvo vairāk un par citiem mazāk, katrs atstāj kaut kādas savas pēdas [ne velti es tagad kūpināšu Cherry Choice tik ilgi, kamēr man pāries pēdējā cilvēka atstātās sekas], bet ir tas viens mūžam sāpošais, zemādas cilvēks, ar kuru vēl ilgi pēc šķiršanās tiek uzturēts kontakts [kamēr citi tiek izdzēsti no visiem galvas apcirkņiem] un vairāk vai mazāk siltas attiecības, pa kādai kafijas sarunai reizi pusgadā un tamlīdzīgi, un visa sāpīte aizvelkas ciet, un tad kaut kad tajā vienā brīdī, kad it kā viss ir pārgājis, kad tu pārstāj pārdzīvot un no visas sirds vēli tam savam īpatnim vienīgi visu to labāko, viņš, teiksim, apprecas - un lai gan tu, sieviete, esi savedusi sevi teicamā kārtībā, visu jau labu laiku iepriekš veiksmīgi noskalojusi ar daudziem litriem alkohola un asaru un visādi citādi salabojusies, tas fakts, ka mīlamajam objektam viss ir tik jauki izveidojies, un turklāt ar kādu, kas neesi tu, galina vai nost. Nedaudz savelkas paralēles ar šī gada Skroderdienu iestudējumu teātrī, kur viena no varonēm visu izrādi nēsājās apkārt ar priekšautu, uz kura skaistiem burtiem izšūts 'Sievietes liktenis - mīlēt un ciest', vajadzēs mums arī tādu no paaudzes paaudzē nodot - mūsu dzimtas sievietes ir lepnas, zin savu vērtību, dažas cieš no patoloģiskām skumjām un visas agri vai vēlu sajūk prātā vai nodzeras [šķiet, ka man draud abi varianti].
Man vajag ieviest sev cilvēku, ar kuru vienkārši reizi mēnesī sistemātiski piedzerties, tādu pašu darba sabeigtu histēriķi, kurš neiet gulēt, pirms skiču kalns uz galda nesver pustonnu, tādu pašu nelaimīgu, dzīves pāragri nogurdinātu nabadziņu.