Kaut kas kaut kā notiek, jā, vismaz cik nu tas iespējams - dzīvoju mierīgi, nelasu, nezīmēju un smērēju lašmaizes vakara sesijai [sausais likums ir izbeidzies, lai dieviņš apgrābstās]. Ārā noteikti nav riteņbraucamais laiks, pirmdien skate [būšu nolauzusi jau pusi no tiem četriem gadiem, jēziņ], un kaut kad pēc tam es iešu godbijīgi piesmiet Consentio, tieši ģīmī visām puķītēm, lapiņām un lietuslāsītēm [es neesmu dusmīga, nē - 'mieru, tikai mieru'], un galu galā dzīvošu, dzīvošu - dienām ilgi kafijošu savā īpašajā kafijošanas vietā un runāšos ar oficianti, reanimēšu savu radošo dzīvi, lasīšu nepieklājīgi daudz, nogaršošu visu Rimi alkohola nodaļu, līdz vēmienam braukāšos ar sabiedrisko transportu, vērošu cilvēkus, cepšu tūkstošiem dažādu cepumu, reizēm pazudīšu ārpus uztveršanas zonas, spēlēšu ģitāru uz ielu stūriem un visbeidzot gulēšu, izgulēšu visu divos gados neizgulēto un visu, ko neizgulēšu nākamajos divos. Un centīšos nedomāt, tā laikam ir vienīgā pareizā lieta, ko darīt. Dzīvojieties, jūs!