Intervija ar Neiburgu iekš jaunākā Ir bija ekselenta, un viss šīs nakts jau tā vājais miedziņš laikam paliks vien pie 40 minūšu atzīmes, iemiegot ar Gogol Bordello ausīs un pamostoties pie Belle & Sebastian [man nemaz nav bail miegā pakārties austiņu vados, kur nu], ibio rio, varētu pilnīgi vai pastrādāt, taču vatmaņi ir nolikti uz ziemas miegu un es no visas savas sekundāri kardiopātiskās sirds ceru šovasar ņemties un darīties tikai un vienīgi sava prieka pēc. Būšu nejauši aizguvusi kaitīgo ieradumu apgriezt maku otrādi ikreiz, kad tas akordeonpuika pie Stacijas gājēju pārejas visai šķībā manierē spēlē Amēlijas valsi, bet ne jau par to ir stāsts - vislaik tāds priecīgums vairāk vai mazāk persistē abos asinsrites lokos, jocīgi, tik sen nekas tāds nav piedzīvots. Nu labi. Sagaidīšu saulīti uzaustam un iešu ārā, pilnīgi vai žēl, ka nepīpēju, saullēkta laikā tas izskatītos un justos tik eleganti - jā, pilsoņi, varbūt man kādreiz būs liela, plata palodze, uz kuras sēdēt un kūpināt smēķi četros no rīta, eh, tirpiņas raisošais sapnis par jumta dzīvoklīti ar uzrakstu 'Dzērienu veikals' uz durvīm visticamāk tā arī paliks neizsapņots [tas jānoglabā pie smukatmiņām, noteikti, un ne savādāk], bet pīpēt uz palodzes es taču varētu, tādos mežonīgi agros rītos būtu tik skaisti atvērt logu, saņemt svaiga gaisa eksploziju putekļainajās plaušās un uzkost dūmu pa virsu, ak, tā tik būs dzīve. Čučiet saldi, patērētāji - vismaz tie, kuri čuč.