Trīs vārdos - neguļu, nedzeru, nestrādāju. Defilēšana pa pilsētu lietus laikā ir vainagojusies ar saaukstēšanos, un dritvaikociņ, es esmu dusmīga, dusmas vienmēr uzdzen vēlmi strādāt, un jā, lai gan esmu līdz nemaņai pārgurusi no mākslas piespiedu kārtā un arī luste ir aizgājusi neceļos, es varētu izžmiegt no sevis vēl pēdējo spēciņu, izmīt pedāli cauri grīdai un nākamnedēļ iegrūst pasniedzēju nepiepildāmajās rīklēs visus gada darbus līdz pēdējai vatmaņa skrandai, tādējādi iegūstot pusotru brīvu nedēļu līdz skatei, kurā gulēt, gulēt, gulēt un gulēt. I could do that, varbūt beidzot skates rītā es negulēšu darbnīcās ar azotē nobēdzinātām enerģijas žļurgu bundžām, bet ne jau par to ir stāsts. Man ir lieliski biedrīši, lieliskākus ar uguni nesameklēsi, pēc tādiem vakariem gleznotavā nemaz nevar būt bēdīgi un vismaz vakardienas nobeigums man bija elegants un skaists, taču rīts atkal nāk ar visu to pašu, sasodīts, es nesaprotu savu bēdu iemeslu [nē, laikam tomēr saprotu], kāpēc gan vismaz reizi mūžā man kaut kas nevar būt kā pie cilvēkiem, ibio. Kafija sanāca piecreiz par stipru un tagad tirinās post-kafijas drebulis [ak, Dallmayr, es varētu tev templi uzcelt], jāuzliek veldzējošos ritmus un jāsāk ņemties un darīties, neatrofēties pavisam - jēziņ, cik sen es neesmu ne pēc viena šādi ilgojusies, tagad atliek vienīgi slīcināt sevi planšetēs un censties nesajukt prātiņā līdz nākamajai reizei. Arlabunakti, pilsoņi.