Galvassāpes ir atgriezušās visā savā krāšņumā, es jau biju noilgojusies. Pastaigas pa neskaitāmām galerijām un 15 vatmaņi pusdienās - jā, skates vēsmas pamazām sāk virmot gaisā un drīz es varēšu negulēt atkal, pārtikt no kofeīna un krāt tukšās Pitbull bundžas uz plauktiņa, sakrāj trīssimts un saņem zārku bez maksas. Rītdiena nāks ar varenu jumta raušanu diennakti no vietas, dzīve notiek un L. runā, beidzot - joprojām caur zobiem, taču man vairs nav bail no visām iespējamām ziepēm, kuras viņa varētu savā dullumā savārīt [un cerams, nesavārīs, galu galā pieaugusi sieviete, taču sirdī tīrais bērns]. Dzīvojieties, patērētāji, jums sanāk.