Patīkami okerīgo biļetīti uz otrdienas vakara koncertu es nopirku pie stacijas no kāda studenta, kurš sākotnēji bija iegādājies divas - sev un savai sievietei, taču sieviete viņu pasūtīja diriģēt un līdz ar to arī biļetes kļuva liekas. Stāsta morāle - nepērc biļetes sev un savai sievietei par savām pēdējām studenta kapeiciņām [jāteic, ka ar 30. datuma vareno nakti man izgāja tīri šainīgi, bet viņa tāpat nav mana sieviete un diez vai būs arī, ņerr]. Ko nu par to. Šī nedēļas nogale man paies rasējot un ķimerējot lietišķo grafiku, ibioriodežaneiro, lai dieviņš apgrābstās gar manām skicēm, un ja man dotu vaļu, es izdurtu nodaļas vadītājai acis ar dakšiņu un uzlaistu gaisā visu viņas asinssarkano kabinetu ar milzīgi speķaino krēslu, un tad vairs savu mūžu nebūtu jāklausās nekādos 'Nē, šitais neder, šito pārprintējiet, šitais ir vecs, to arī nē, izvēlieties kaut ko no šīm bildēm, tas jums ir mācīts, ienāciet pie manis, pārtaisiet, nošaujieties, pakarieties' un tamlīdzīgā mazkaloriju margarīnā. Arlabunakti, Londona.