Dusmojos un īgņojos, un vispār šis garastāvoklis ir apzīmējams kā 'skumjiņšbēdiņš' - lai gan neesmu jau vairs mazais bērns un skumjiņbēdiņa vietā man būtu jālieto citus, gudrākus un smalkākus apzīmējumus, kuri, iespējams, vairāk piedienētu manai intelekta pakāpei, šeit neviens mani par stila kļūdām negānīs un sarkanus ķeksīšus burtnīcas malā nevilks, tāpēc šī mana kondīcija tā arī sauksies - skumjiņšbēdiņš. Šķiet, ka pārstāšu staigāt ekskursijās pie ārstiem, tāpat viņi man neko jaunu nestāsta, tikai sūta no viena kabineta uz otru un izmeklēšanas nolūkos grūž manās nabaga acīs kaut kādus lēcveida verķus, kurus izņemot, no acs izgāžas ārā kilograms kaut kā pretīgi recekļaina - no sērijas 'Labu apetīti', hehe, un man labpatīk domāt, ka pašas pretīgākās un psihi graujošākās filmas būtu jāuzņem tieši poliklīnikās vai slimnīcās [labprāt uzskaitītu pašas acīm redzētos piemērus, bet diez vai vajag jūsu apetīti sabendēt vēl vairāk]. Bet ne jau par to ir stāsts, stāsta nav un drošvien nebūs arī. Negribu gleznot lodes un zilas tējkannas, negribu klausīties pasniedzējas nerimstošajā vāvuļošanā par koptoņiem un tumšgaišajām attiecībām, negribu iet pie cilvēkiem ar piecreiz rūpīgi pārmazgātu dvēselīti [tā tāpat nav vairs dabūjama agrākajā baltumā un no balināšanas drīz izjuks pa šķiedrām], kuru pēc minūtes atkal piegāna un še tev Anniņ vasarsvētki, mazgā atkal no jauna - dritvaikociņ, to taču nevarēs izmazgāt pat 40 grādos ne ar kādiem pulveriem un Oxi-Action sastāvdaļām. Dusmas un zili uguņi [nezkāpēc vienmēr dusmojos tikai un vienīgi uz sevi pašu, būtu lietderīgi beidzot iemācīties dusmoties arī uz citiem].
Mācos nelietot vārdu 'es', un šķiet, ka sanāk.