Patīkamā rīta vientulībiņa, šķīstošā paciņzupa brokastīs un aiz loga pelēkums kā tāda sasodīta grīdas lupata vai vecu otu kāti - 'monohroms koptonis', dritvaikociņ, drīz jādodas uz 310. telpu snauduļot pie pasniedzējas viendabīgi plūstošā monologa, patiesībā viņai vajadzētu pasniegt nevis kultūras vēsturi, bet vispārējo anestēziju un žurnālā atzīmēt, kurš iemiga un kurš nē. Nemāku tikt ar sevi galā, nepavisam, un mani mazdrusciņ nomāc tas viss 'this mess we're in', kas te jau tik briesmīgi ilgi darās - jā, dārgie patērētāji, es atzīstu visas savas vainas un vainiņas, taču sasodīts, es nekādā gadījumā neesmu vainīga pie tā, ka visas manas jūtiņas un sajūtiņas galu galā nav izrādījušās nekāda parasta, īslaicīga dežūrmīlestībiņa, kādas pasaulē ik sekundi uzrodas un pazūd. Turpinam nesaprasties un nerunāt un tas mani skumdina, tas mani vienmēr ir skumdinājis.