Man liekas, ka esmu izkāpusi no kāda ne pārāk laba seriāla, pie kura parasti pārslēdz kanālus - vai varbūt es esmu kāda no tām attīstošajām mazbērnu spēļmantiņām, kur kastītē ir visādu kalibru caurumi un katram caurumam der tikai viena figūriņa, taču bērns neko no tādiem agregātiem nesaprot un stumj klucīti vietā, kur būtu jābāž zvaigznīti vai trijstūrīti, turklāt ar tādu sirsnību, ka man viss plīst pa aizkausējuma vīlēm. 'I've wasted this summer' un nezinu, ko tagad domāt un/vai darīt, man sasodīti gribētos satikt Viņu otro un beidzamo reizi šovasar, lai rīt no rīta varētu mierīgu sirdi nošķērēt kādu dāliju dārzā aiz mājas un braši airēties uz Jūrmalas gatvi 90 savā jaunajā-uzlabotajā otrkursnieces ampluā - 'varbūt tev no rīta būs taureņpilns vēders.' Saule laužas iekšā pa logu un ņemas apspīdēt manas daudzās tablešu paciņas, uz gultas mētājas Reisefieber, kuru nekādi nespēju izlasīt, fona *.mp3 failā sērīgi trinkšķinās Rakovskis un šajā brīdī man vairāk kā jebkad gribas gulēt TV torņa pakājē - kopā un blakus. Dzīvojieties, patērētāji - jūs esat kā radīti, lai dzīvotos.