Nevaru saņemties brokastīm, un varbūt nemaz nevajag arī, jocīgi - vēl nesen es ēdu kā zvērs un prasīju vēl, taču tagad mocu sevī iekšā pārtiku pa karotītei vien, kā bērnībā - 'atver mutīti, vilcieniņš brauc, čukučukutūū', un man nav ne jausmas, uz ko tas norāda un līdz kam esmu paspējusi aizdzīvoties - es vienmēr atjēdzos tikai tad, kad esmu jau aizdzīvojusies.
[update 20:44 - beidzot saņēmos brokastīm un tas tiešām ir biedējoši]