Tiem draņķa ārstiem laikam nemaksā pat par virspusēju iedziļināšanos problēmā, vai varbūt visam poliklīnikas personālam ir vienkārši apriebies mani tik regulāri redzēt, deldējot ķeblīšus gaiteņos ar kārtējiem apzīmogotajiem papīriem rokās - 'sajāti kakla skriemeļi ir gandrīz visiem [un tas jau nekas, ka man tur ir arī saspiesti asinsvadi un kas tik viss vēl ne], dzer vitamīniņus no rīta un vakarā, nosūtījums tāds un šitāds, nosvērsim tevi un nomērīsim, uztaisi rentgenu trešajā stāvā un pieraksties pie neiroloģes', kura pieņem piecus pacientus dienā, ibioriodežaneiro - es mirstu nost, bet viņi mani jau nezkuro mēnesi sūta no viena kabineta uz otru, nomēra, nosver un visbeidzot izraksta ginku, no kura labums ir apmēram tāds pats kā slīkonim no salmiņa, sasodīts, un jau kuro reizi mani piemeklē spožā ideja par to, ka ātri un nesāpīgi nolikt karoti būtu daudz izdevīgāk un aiztaupītu krietnu daļu valsts naudas, par kuru es tagad skraidu pie visiem ārstiem, kādus vien var iedomāties - vai varbūt man vienkārši nāksies pārgulēt ar katru, kurš veic izmeklējumus un uzstāda diagnozes, lai izpelnītos kaut mazāko ievērību uz visa šī bardaka fona.
Es iešu gulēt, jo citu nodarbju man nemaz nav.