Un es kā jau supergādīgā namamāte iztērēju savas pēdējās nožēlojamās stipendijas paliekas vakariņām, kuras mans dzīvoklis atsakās ēst, pie velna jūs ar visām jūsu vakariņām, izšmorējiet kaķi vai ejiet paši kaut ko medīt, nekad mūžā savu kāju vairs nesperšu plīts tuvumā, bet tā drošvien nav patiesība, jo jau rīt es atkal cepšu un vārīšu, bet ne jau par to ir stāsts. Man iekšā viss ir pārāk ļoti nobrucis un vēl tā bezgalīgā raudulība no rīta līdz vakaram, sasodīts, es nemāku šādi, jābeidz vienreiz čīkstēt un jāiet gulēt, jo cik tad ellē ratā var.