Sen nebiju izjutusi to skumjo, pāri malām līstošo 'vemt un raudāt' sajūtu, nu tā atkal sēž kaklā un neļauj elpot - tas gandrīz tāpat kā Fransuāza Sagāna nosauca to savu grāmatu par 'Esiet sveicinātas, skumjas', un pareizi vien ir, un es dusmojos un sēžu un sāpu, un nav vēl zināms, kāda man izvērtīsies šī nakts, cerams bez nopietnām histērijām. Man ir bail rakstīt murmulim, un apmaiņā cerēt uz kādu siltu vārdu, jo kā jau parasti sanāks kā tajā dziesmiņā, kurā bija vārdi 'apcirtīsies, aizskries projām', bet tas vēl būtu salīdzinoši sīkums, jo par visu vairāk man ir bail tā vienkārši vienā brīdī ņemt un nomirt no pārplīsušiem galvas asinsvadiem, kuri tur iekšā guļ starp tiem draņķa saspiestajiem skriemeļiem un pildās ar prom netekošām asinīm, sasodīts, un ārsti kā tādi mūlāpi, ne runā, ne rīkojas, par to viņiem laikam nemaksā, dritvaikociņ, un es nezinu, kur īsti likties, varbūt saēsties kautkādus asinsvadu paplašinātājus un aiziet skaisti, nezinu. Patiesi gribas vemt un raudāt.