Nejūtu nekādas iespējamās pirmā kursa beigas, ar kurām tikšu aplaimota piektdien, liekas, ka vēl aizvien ir rudens - nepārtraukti tā jocīgā iesācēja sajūta, kad nevienu nepazīsti, neatceries kabinetu numurus un pasniedzēju uzvārdus, kad sēdi savas jaunās, baltās lapas pašā maliņā un sērīgi pīpē, apzinoties, ka priekšā lielas lietas. Pirmie reflektanti šodien nāca iesniegt dokumentus, sabijušies un nervozi - atceros, kā pati stiepu turp savus papīrus, todien man ļoti drebēja rokas un iesniegumu es rakstīju sasodīti ilgi. Bet ne jau par to ir stāsts. Lasīju vakar visādus 'self-help and coping tips', lai izvairītos no kārtējās ekskursijas pie nervu ārstiem, kuriem tāpat visu galveno noklusēšu, un liela daļa padomu liekas praktiski nerealizējami - 'cultivate supportive relationships, turn to trusted friends and family members, talk with someone about your feelings' un tādā garā, varbūt palīdz, nezinu - tie ir atvērtākai sabiedrībai rakstīti padomi, nekas no tā visa nav pieskaņojams vidējā latvieša mentalitātei. Galu galā man, latviešu sievietei, ir bail kādam ar savām nebūšanām uzmākties, jo tik ļoti negribas jau pēc pāris vārdiem dzirdēt parasto 'noteikti parunāsim vēl kādreiz, man jāskrien' un tamlīdzīgas atrunas, tāpēc te atkal veidojas situācija - pašam iesākt sarunu bail, taču gaidīt, kad kāds izdomās apjautāties, arī visnotaļ bezcerīgi, un tādā veidā krājas un krājas tas viss neizstāstītais un neizsāpētais, līdz visas nelielās salūšanas epizodītes izraisa vienu tādu pamatīgu nobrukšanu un ārstiem nākas līmēt arvien jaunas lapiņas slimības vēsturē. 'Ask a loved one to check in with you regularly', eh, ja vien tas būtu tik viegli, kā viņi tur raksta, dritvaikociņ.