Mh, kārtējo reizi kritu savā mūžīgajā literatūras grēkā un pierakstījos vēlvienā bibliotēkā - man tiešām nav ne jausmas, pa kuru laiku es lasīšu un vai vispār lasīšu, goda vārds, bet tas viss ir mazsvarīgi, vispriecējošākais ir fakts, ka Alises brīnumainā balss tagad dzīvo manā mp3 kastītē un silda manas ausis dienām ilgi. 'I hear the songs you used to like.' Diena kautkāda līdz galam neiztaisīta un šausmīgs pretīgums sirdī, bet vismaz rīts bija skaists - soļoju pa visu milzumgaro Anniņmuižas bulvāri uz savu draņķa iestādi kopīgi ar kādu sievieti, pirmajā momentā noturēju viņu par savu aptuveno spoguļattēlu, jo ne jau katrs staigā pa pasauli rūtainu drēbju bardakā un brillēs. Lēnā garā aizčāpojām līdz pat Jūrmalas gatvei 90, kur viņa izkūpēja tekstilnodaļas dzīlēs, bet es pazudu darbnīcu korpusā - varbūt tomēr vajadzēja joka pēc pajautāt viņai kādu smēķi un pamēģināt iesākt sarunu, varbūt tomēr nē. Nezinu. Par kontaktiem runājot, viens koku nodaļas īpatnis man cenšas sist kanti un es nezinu, ko domāt un vai vispār domāt, negribu es nekādus sasodītus vīriešus, negribu neko vispār - varbūt vienīgi mazdrusciņ pagulēt un lomku pārtraukšanas nolūkos simts gramus sava murmuļzvēra, tās laikam tādas aktuālākās vēlmes. Derētu ķerties pie recenzijām, krāsiņām un bildītēm, bet lai nu pamarinējas tie brīnumi bez manis vēl piecas minūtes, šī tāpat būs kārtējā neguļamā nakts, tāpat kā desmitiem citu - 'Es biju pārcilvēks. Tāds pats, kā miljoniem citu.'