Skatos spogulī un nespēju saprast, ko īsti tur redzu - vienīgi acis spīd aiz brillēm kā mana apskrandušā mētelīša pogas, divi tādi kristālskaidri punktiņi visā manā nenosakāmās krāsas matu un nevīžīgi uzvilktā rūtainā krekla bardakā, es tiešām esmu viscaur viens vienīgs bardaks. Rīt Muzejnakts, un tas mani nezkāpēc skumdina, patiesībā pēdējā laikā mani skumdina gandrīz viss un tie nolāpītie ārsti joprojām nav izdomājuši, kāpēc es jūku ārā pa detaļām - sasodīts, vai man tiešām būs jāguļ ar visu poliklīniku un vēl slimnīcas personālu, lai noskaidrotu kaut mazāko diagnozi? Bet ne jau par to ir stāsts, šodien es jums neko nestāstīšu - diskomforts vienkārši neciešams, iedvesmas nav un visa nedēļa pārsvarā nodzīvota 156. telpā ar lepno vārdu 'Vides dizaina darbnīcas' no rīta līdz vakaram, mālējot tonīšus tādus un šitādus, analizējot krāsu sistēmas ne pārāk veiksmīgās reklāmās un ārā izejot vienīgi pēc kafijas. Bail vērt vaļā plānotāju un skatīties nākamnedēļ nododamos darbus, patiesībā tur katra lapiņa ir līdz malām pierakstīta vienīgi ar nodarbību sarakstiem un nododamajiem darbiem - kā izskatās mani kādreizējie biedri, es vispār vairs neatceros. Pēdējās pāris nedēļās šai manai rakstītā vārda krātuvei ir uzradušies arvien jauni lasītāji, un es joprojām netieku skaidrībā par to, kas te ir tik maģisks un cilvēkus piesaistošs - es taču tikai apraudu pagātni, lamāju tagadni un baidos no nākotnes, vai tiešām lasītājs to visu tik sasodīti vēlas ik dienu savā drauglapā lasīt? Ej nu saproti tos cilvēkus un viņu vēlmes.