Istabā atkal nav kurināts trīs dienas un es apzināti nesaģērbjos, gribas lai viss izsalst un nepaliek. Pēc vakardienas vakara joprojām esmu samulsusi un īsti nemāku runāt - dvēseliski, pat vairāk, tagad kādu laiku mana absolūtā favorīte būs Alise, tā liekas - kā var tik saulains cilvēks spēlēt tik skumjas dziesmas, nesaprotu. Un Helēna - jā, kā jau Helēna, nepārspējami patīkamā balss un pāri visam sajūta, ka tūlīt izkritīšu cauri grīdai. Nakts tomēr nav tik mierinoša, kāda tā bija līdz šim, mājupceļš bija ilgs un pilsētas gaismiņu piespīdēts, zvaigznīšu pilnas debesis miljoniem kilometru virs manas cepures un vispār es neatminos nekādu mājās nokļūšanas brīdi, manuprāt es vienkārši izkūpēju, jau atkal. Krekls smaržo pēc kaut kā pārāk ļoti pazīstama un vēl mazdrusciņ pēc cigaretēm un vēlā tramvaja - nelikšu veļasmašīnā, nē. Pēc idejas vajadzētu doties uz Blaumaņa ielas laškrāsas istabu pie sasodītās personas, pienākuma un atbildības pēc uzturēt kautkādu parodiju par kontaktu, kuru par abpusēji laimīgu būtu grūti nosaukt - un lai cik izmisīgi es censtos to noliegt, m-zvēram bija absolūta taisnība, sakot, ka vienā jaukā dienā es nudien tapšu sajāta - sasodīts, kā man nepatīk būt sajātai. Vēl man pienāktos daudz un ļoti krāsot līdz pat svētdienas vakaram, bet roka neceļas ņemt otas un velces un vēl visu ko, un protams, fonā man jau veselu mūžību skan Alise, tā pati - 'I pass the house where you used to live', un tas ir tik.. tik ļoti.