Esmu naktīs pasākusi apzināti negulēt un tādējādi šausmīgi mocīt jau pietiekoši sabeigto organismu, tas ir tik ellīgi nepareizi, bet prāts nezkāpēc piespiež un man nekas cits neatliek, kā šim pakļauties - visas savas vadlīnijas es uzticu savam prātam, savam pustrakajam invalīdam, un ceru, ka vismaz viņš vienīgais zin, ko dara, un ja reiz pavēl negulēt, es neguļu un visu nakti jārējos apkārt - liekas tomēr, ka šis eksistē kautkur drusciņ ārpus manis, bet tas nav būtiski. Izlēmu beidzot izlasīt 'Baltos Oleandrus', tos pašus, kurus nezin kāpēc domāju nekad mūžā nelasīt, bet visas apņemšanās jau atkal izkūpēja [lai slavēta mana vājā griba!] un grāmata pie manis tomēr nonāca. Interesanti un aizgrābjoši, būtu lasījusi līdz pieciem rītā, bet tālāk par 78. lappusi netiku, jo noteikti būtu pieraudājusi pilnas lapas un bibliotēka piespriestu man soda naudu 2,71 ls apmērā par izmērcētu grāmatu, dieviņtētīt, kas gan ar mani notiek, kādreiz es pie jebkuras lasāmvielas, puņķainas vai pārmēru nežēlīgas, turējos kā vīrs, kā īsta azbesta sieva ar hroma-vanādija iekšām, bet tagad atliek vienīgi izlasīt, kā meita satiek savu cietumā sēdošo māti un just, ka tūlīt nāks virsū kauciens, viens no tiem histēriskajiem. Es vispār pārāk bieži mērcēju acis siltajā, sālītajā ūdentiņā, manuprāt. Vajadzētu pārstāt. Par tiem oleandriem runājot, jau atkal gribas citēt Paegļu Klintu, kura vienmēr raksta vairāk nekā skaisti un kā par brīnumu, arī šo grāmatu ir kautkad sen atpakaļ pieminējusi savos memuāros, manuprāt vienīgajos tekstos, kuros es nemeklēju pareizrakstības kļūdas vai nevietā saliktus komatus - "Grāmata ir gandrīz laukā no vākiem, uz lapām ir mazi pleķīši. Varbūt tieši no šīs grāmatas kāds ir guvis pozitīvas emocijas, varbūt kāds ir raudājis cauru nakti. Interesanti. Bet grāmata klusē. Tā nestāsta par saviem lasītājiem. Varbūt tikai nedaudz. Uz vāka ir katla vai vāzes nospiedums, varbūt cilvēks kas to lasīja nebija spējīgs atrauties no tās ne mirkli un ņēmis to līdzi, lai kur ietu! Veikalā pirktās grāmatas nav tādas." Lūk, un tā nu es sapratu, ka turpmākā lasīšana draud mani noslīcināt vārda vistiešākajā nozīmē, aizcirtu vākus un visu atlikušo nakti manos apartamentos skanēja mierinošie Mogwai, un vispār viss, kas vien uz burta M bij atrodams, ieskaitot Massive Attack un Maybeshewill - ja šim vienlaidus uzrakstītajam penterim pēc vajadzības saliek atstarpes, sanāk trīs maģiski vārdiņi, eh. Sajūtiņas īpaši nemainās un šodien es pārmaiņas pēc jūtos kā suns, nudien, es esmu sagrauzusi saimnieka vismīļākās čības un tagad smilkstēdama, ar kājstarpē iežmiegtu asti lēnām cenšos nelaimīgajam čību īpašniekam pietuvoties, lienot bezmaz uz vēdera - ielikt slienaino purnu klēpī un lūgt piedošanu, un manās suņa acīs ir lasāms viss tas, ko parasti var skumju suņu acīs izlasīt. Dzīvojiet, patērētāji.