Sezonālā apaukstēšanās kaite sit ciet manu novārdzināto plaušu un man nav ne jausmas, kādā veidā pilnvērtīgi apgādāt savu izplūdušo bezkontūru organismu ar skābekli - кислоpод, водород, совсем урод. Gaisu, mīlīši, gaisu! Biju nupat pie Evitas, tagad viņa strādā piepīpētā, krēslainā un visnotaļ depresīvā ūķī ar lepno nosaukumu 'bārs', kur plānprātīgā skaļumā skan kāda krievu radiostacija [nekad neesmu mīlējusi krievu radiostacijas], tur viņa no rīta līdz vakaram izsniedz visam raibajam rajona kontingentam alkoholiskās substances un varbūt ir laimīga, who knows, manas vizītes laikā tur neviena nebija, atskaitot nīgru apsargu sūnu zaļā kreklā. Arī tā var dzīvot, jā. Tā vien gribas uzrakstīt kādus pāris vārdus - kaut ko drusciņ poētiskāku par šejienes dienišķajiem pierakstiem, par visādiem esības paradoksiem un tamlīdzīgām lietām vai kādu patiesi ravējošu psihodēli par sarkanajiem mākoņiem un slimiem krokodiliem, ak, kāpēc es neesmu Blaumanis, kāpēc neesmu Vonnegūts? Brūnacainais zvērs kā nerādās, tā nerādās manā uztveres laukā, un tā arī paliek visi vārdi pusratā, sacerēti un neizteikti. Čīrz.