Izlīdu no savas guļammēbeles tikai pirms divām stundām un vienalga nejūtos tā, kā iespējams pienāktos justies pēc daudzpadsmit stundu naktsmiera, aizvadīta dziļumdziļā bezfilmā ar vismaz trim dažādu veidu sapņiem, vieniem par otru murgainākiem. Laikam beidzot atkopjos! Nezvanošais cilvēks ir kļuvis vēl nezvanošāks un lai jau šim tiek, es jau neiešu uzmākties ar savu esamību un vēl velnsviņzin ko. Joprojām nav sanācis pārmīt kādu prātīgu vārdu ar brūnacaino zvēru, un tas mani mazdrusciņ nomāc, jo ir vakari, kuros tik plānprātīgi gribas izrunāt sevi sausu, bet neatrodas neviens klausīties spējīgs oponents. Ehh. Garlaicība dzen kapā un jācer, ka aiz darba trūkuma nesākšu dīrāt matus ārā no galvas.