Ārā snieg tādām lielām, ķepīgām pārslām - tieši tā, kā man vienmēr ir paticis. Pareizi fingerless_one teica - 'ir jāliek pasauli mierā', un taisnība vien ir, mani centieni kautko mainīt vai pierādīt visai šai draņķa cilvēcei [nē, cilvēki jau nav slikti] ir stipri pie kājas, tieš' tāpēc pametu visu likteņa varā, paņēmu pie dziesmas cīņubiedru un kopā aizgājām noskatīt Vampīru, vēlo seansu, biju jau aizmirsusi, cik fantastiski ir atrasties k/t Rīga - tāda nepārspējama omulība visriņķī, kaifs. Šodien izlasīju, ka Klint' atsakās turpināt rakstīt savu sasodīto blogu - pilnīgi vai jābēdājas, man tik ļoti patika lasīt, rindiņas un starp tām, un pēc tam ilgi ilgi ilgi domāt. Ehh, viss labais mēdz izsmelties. Rīt pusdeviņos no rīta kļūšu vēl par vienu gadu vecāka, nezinu īsti, ko domāt un vai vispār domāt, tas man sāk kļūt pārlieku kaitīgi. Enīvei, gulta mani sauc savos skāvienos un tāpēc jāiet tai atdoties. Spēku jums, mīlīši.