Krūti priekā vicinot - Komentāri
sieviete, parastā (dhonass) wrote 23. Novembris 2008, 15:35
Vispār vairs neko nefiltrēju, kā tagad ir modē sacīt - visi mani filtrpapīriņi ir izmirkuši un saķepuši kopā. Ceļgala sāpes ir kļuvušas vēl nepanesamākas un brīžiem traucē pārvietoties, gara acīm jau redzu, kā sanitāri mani krauj iekšā ātrās palīdzības indīgi dzeltenzaļajā busiņā un mājās es atgriežos, stutējoties uz riebīgas krāsas kruķiem vai arī ratiņkrēslā - bet cerēsim, ka nekas tāds manu nogurušo miesu nepiemeklēs, neraugoties uz to, ka pie ārstiem eju tikai tad, kad radinieki sāk biedēt ar zārka pirkšanu. Bet ne jau par to ir stāsts. Var just semestra skates neizbēgamo tuvošanos, jo pēdējās dienas es vadu pie sava milzu apmēru rakstāmgalda, cepjot arvien jaunas un jaunas skices sasodītajiem kompozīcijas darbiem, velns lai viņus parauj. Tā vien gribas kliegt kā tam skeletam no vecās labās multenes par Billiju un Mendiju - 'Every day I play with them until my eyes bleed!", un tas nemaz nebūtu tālu no patiesības, jo dienas beigās es nesaprotu, ko īsti saskatu un vai vispār saskatu. Dzēru kafiju no savas otras mīļākās krūzītes [pirmo mēs kautkad vājprātīgi sen sasitām, jo trauki taču plīst uz laimi!], un manuprāt, kafijas tur bija procentuāli vairāk nekā ūdens - šī pilnīgi noteikti ir viena no manām profesionālajām iezīmēm, kafiju gatavot tādu, ka acis sprāgst no pieres ārā gan dzīvajiem, gan miroņiem. Tagad abos manos asinsrites lokos ir šausmīgi daudz kofeīna, pat pārlieku daudz, tirina post-kafijas drebulis [kā jau parasti un vienmēr], bet koncentrēšanās spējas joprojām ir un paliek tikpat sūdīgas kā iepriekš. Ārā ir vienkārši wunderbar und fantastisch sniegputenis, un šādam laikapstāklim der vai nu Ziemassvētku dziesmiņas [kuras es nekad mūžā neesmu varējusi ciest], vai nu Sunn O))) veikumi, kurus arī veiksmīgi klausos. Skurstenī zēģelē vējš, skaņa uz mata tāda pati, kā rāda tajās vecajās filmās - nepārprotami svilpjoša un caur kauliem skrienoša. Ja mani apartamenti nebūtu pārpilni ar neskaitāmām elektroierīcēm [kuras es arī nevaru ciest] un tamlīdzīgiem šī tehnokrātijas laikmeta brīnumiem un ne tik ļoti brīnumiem, es noteikti justos kā tādā būdā meža vidū, kur caurvējš velk pa visām spraugām un neglābjami smaržo pēc žūstošas malkas - malku man vakar atveda, daudz un slapju, tagad tā žūst un piepilda šos nedaudzos kvadrātmetrus ar savu aromātu. Романтика, un ja vien man izdotos piedabūt ciemos atnākušo iedvesmu ziedoties darbiem, kurus vēlāk grūst rava pasniedzēju nepiepildāmajās rīklēs, būtu pavisam jauki, varbūt pat beidzot sanāktu pārstāt liet sevī kafiju un aiziet pagulēt kā cilvēkam pieklājas. Spēks ar jums.