Šodien aiz bada iemācījos ēst salātus ar piecus santīmus vērtiem irbulīšiem no plastmasas kārbiņas, ejot pa ielu - tikai un vienīgi tāpēc, ka veikala kulinārijas nodaļā neizsniedz dakšiņas, bet pirkt veselas divpadsmit uzreiz man nav ne mazākās vēlēšanās, lai gan tas būtu simtreiz izdevīgāk. Tā, lūk. Gleznošana mani dzen kapā, turklāt vēl lielākā, nekā sākotnēji biju domājusi, tā vien gribas pagrābt kādu otu un izdurt vienacainajai pasniedzējai otru aci - ja nav, tad nav, un miers virs zemes, gleznošanai tīri tehniski būtu jābūt nervus nomierinošai nodarbei, varbūt pat meditācijai un plusmīnus intīmam procesam, bet te jau nekad nekas nav kā pie cilvēkiem. Atzīstu, grūti mācībās un viegli kaujā, man kā sūda pirmkursnieciņam vispār būtu jātur muti ciet vēl vismaz pāris gadus un jāizkopj savas necilās prasmes cauru diennakti, lai pietuvotos kaut cik cienījamam līmenim [vismaz lai skatēs vērtētāji nesmejas], bet ibioriodežaneiro, jūs spētu simt astoņdesmit minūtes no vietas klausīties, kā jums pie auss ļerkst ar verbālo diareju slimojoša pasniedzēja? Lai arī kādi hroma-vanādija nervi man būtu, piektdienu rīti mani dzen visos iespējamos ārprātos.