Vakar tā ap pusnakti kāvos ar bezmiegu, jo pašā rīta agrumā doties gleznot negulējušai nekad nav bijis īsti prāta darbs, bet ne jau par to ir stāsts. Dižā doma radās šāda - ja nu reiz pār mums nāks pastarā tiesa [neizjūtu vajadzību šos vārdus rakstīt ar lielajiem burtiem], kurš mani tiesās un vai vispār tiesās, jeb aprobežosies ar lietas pirmo trīs teikumu izlasīšanu un uzliks zīmogu 'neder nekam, atdodiet viņu lapsām'? Un vai man būs tiesības pieprasīt sev advokātu? Roku būs jāliek uz Bībeles vai Raiņa kopotajiem rakstiem? Stāstiet man jel. Un otra sāpe ir sekojoša - es pilnīgi noteikti negribu būt slavena, negribu savu vārdu dzeltenās preses kliedzošajos virsrakstos un afišās uz visām Rīgas sētām un elektrosadales skapjiem, negribu mirt no skatuves un/vai heroīna, negribu savu nogurušo miesu stellēt publiskai apskatei kādā dziesmu/deju/labdarības/sarunu šovā [tie visi man atgādina lētu bižutēriju no Slokas ielas Maximas], negribu vispār neko, neko no slavas, tas viss man liekas pretīgs kā rava pasniedzēju ķermeņi, bet vēsturē tomēr gribas ieiet, kaut ar pāris vārdiem, lai mani nepārspējami seksīgie draugi un pseidodraugi [tādu laikam ir krietni vairāk] savās lielajās un garajās auto/moto/velo/avio/foto/tehno/disko/younameit biogrāfijās varētu kādas rindkopas beigās piebilst - "Jā, draugi mīļie, un tādu es viņu atcerēšos mūžam - rūtainā kreklā un smaidu sejā, runājot neizmērojamas muļķības savā zemajā balsī." Redz, slava atbaida, bet piemiņa vilina. Šovakar studentklubā spēlē baložpilnie pagalmi, bet manas miesas tur nebūs, un ne jau tāpēc, ka man viņi nepatiktu vai es būtu palikusi bez naudas [mēneša vidū stipendijas pārpalikums astoņu Latvijas latu apmērā ir nepārspējami augsts rādītājs, mans IKP noteikti ir pacēlies debesīs un tur arī ieaudzis], bet tāpēc, ka tas viss noteikti būs pārāk.. pārāk. Pārāk pārāk. Lai jau tiem gudrajiem un skaistajiem tiek tas prieciņš. Priekšā ir četras garas brīvdienas, kuras es pilnīgi noteikti neizbaudīšu, kā jau parasti. Spēks ar jums, mīlīši.