'Esiet sveicināti LNT ziņās, ēterā Ilze Dobele un Jānis Auzāns.' Šī diena ieies vēsturē varbūt vienīgi ar 2928 bez cilvēksiltuma nodzīvotām stundām [nē, šo skaitli es nesagrābstīju no gaisa, tas ir pilnīgi oficiāli izskaitļots lielums] un jaunu spilvenu, jo vecais sāka kļūt mēreni nelietojams - kas tik tam nabadziņam nav bijis jāpārcieš, pilnīgi visa mana emociju gamma, toties tagad manu galvu miegā iežūžos vairs ne poliesteris, bet pīļu spalvas. Arī tāds var būt progress, lūk. Dzīve ir ieriktējusies mēreni patīkamās sliedēs un smaržo pēc labas krievu tušas, kursabiedriem nostreļītām cigaretēm, cilvēkiem, darbnīcām un patīkami dzestra rudens gaisa, sāpe un bēda parasti paliek garajām viskija naktīm vai vienkārši naktīm, tajās man parasti aktivizējas visi domāšanas procesi un tas ir mēreni nomācoši. Paralēli šitam visam pamanījos izlasīt 'Virtuālo Faustu' [sarakstījis Rokpelnis, marš uz bibliotēku!], tā nu reiz ir viena no nedaudzajām grāmatām ar patīkamo pēcgaršu - pie tādām es pieskaitu kaut vai to pašu Bankovska 'Eiroremontu' [ai, ko tur daudz, varbūt pat visu viņa daiļradi], un protams, manu sirdsmīļo Andras Neiburgas 'Stum, stum' - visu skaisto lietu sākumu un beigas vai vienkārši liktenīgo grāmatu, tos stāstus man pilnīgi noteikti būtu gribējies uzrakstīt pašai, nudien, par Bitēm un Teodoriem un mājām meža vidū. Ай, романтика. Daudz guļu, daudz strādāju, maz ēdu un maz runāju, pēc idejas visam vajadzētu būt jauki un rožaini, bet kautkas tomēr kņud iekšās, dīdās un urdās, taurenīši tie nevar būt tīri tehniski, tā ka tas drošvien ir kautkas nepateikts, neizraudāts vai neizkliegts, as usual. Nervu tiks nerimstas un lai jau šim tiek tas prieks.