Braucu tramvajā, lasīju Jāņa Elsberga savārstījumus un uznāca šausmīgas skumjas, bet ne jau par to ir stāsts. Pusotru mēnesi mana mūžvecā ciparkamera [man patīk šis vārds, nudien] gulēja komā un brēktin brēca pēc meistara prasmīgās rokas, haha, šodien es to krāmu nometu zemē un aparāta darba spējas uzlabojās par 150%, hooray, nu es varēšu taisīt krāsainos pikseļu jūkļus tonnām vien bez sava gala. Rīt jāglezno, un lai Ūsiņš, Dionīss un Kecalkoatls stāv man klāt.