Es jūtu, ka kompozīcija man vājprātīgi riebsies, 'bet ko gan var gribēt šajos laikos, kad piens dārgāks par alu', visa dižā māksla ir sasūkusies manī līdz pēdējai vīlītei un vismaz ir, kur piesiet prātu, tā ka labi vien ir. Pār Daugavu šorīt klājās migla, fantastiski bieza migla, tādu pilnīgi noteikti varētu cirst ar cirvi un kautkur iepakot, lai nenozūd. Alkoholiskās substances vairs nereibina un tas ir dīvaini, pārlieku dīvaini, bet ne jau par to ir stāsts, šodien stāsta nebūs. Šajā drūmajā gadalaikā ārkārtīgi prasās pēc otra cilvēka, bet kur tad tādu lai rauj [un brīnumiem esot īss lietošanas termiņš, tā runā], miesas vietā pirksti jau labu laiku jūt vienus vienīgus papīra izstrādājumus, savukārt lūpas - otas kātu vai kautko tikpat smalku [jā, es graužu otu kātus, un pilnīgi noteikti neesmu vienīgā, kas tā dara], tā jau ir, visa cilvēkiem paredzētā mīlestība negribot izkūp gaisā un/vai aiziet darbam.