Man nav ko vilkt ne rokās, ne mugurā, ne kājās, pilnīgs vājprāts, bet tā jau tas ir, vidusmēra cilvēks uz 1 manu apģērba gabalu nopērk 10 savējos, un vispār kāda Jāņa pēc man skapi, ja visus savus tekstilizstrādājumus es varētu mierīgi glabāt kautkādā somā vai kastē vai atdot Pestīšanas Armijai [kur jūs esat redzējuši kaut vienu armiju, kura tiešām nodarbotos ar pestīšanu?] un pārvākties uz dzīvi Vārnukroga mežā, no dēļu galiem uz ātru roku sasistā būdiņā. Ārā var just rudeni, kaķis iekārtojies uz gulēšanu manā avīžkastē un bibliotekāres mani vienmēr sveicina ar prieku, bet priekš kam to visu, priekš kam, visi sūdi un negācijas slāņiem vien krājas tavā miesā, bet ārā gāzt nevar, nē, īsti vīri backup'us netaisa un no urologa nebaidās, bet man tas viss mūždien beidzas ar sintētisko laimi abos asinsrites lokos, negulētām naktīm, ziliem riņķiem ap izraudātām acīm un tamlīdzīgiem mēsliem, kā jau parastai sievietei, un tad no rīta man ir slikti un es guļu līdz vieniem, un vispār ja es nebūtu tik sasodīti labi audzināta [jā, man ir manieres, ibiomaķ], es paņemtu krāsns kruķi un ietu ārā kādu nosist, bet tā kā to neatļauj mans sociālais stāvoklis un cietumā sēdēt arī žēl, es iešu gulēt parka zālītē ar skatienu fokusētu uz debesīm, kurās ir vieni vienīgi pelēki mākoņi, vakarā pie slimīgās TV kastes lāpīšu zeķes un varbūt dzeršu viskiju, bet varbūt arī nē.