Man nav terpentīna, toties ir 4 litri soļarkas, tā jau mūždien man te ir, savelc mājās visādus ārprātīgus štruntus ar domu, ka gan jau reiz noderēs, un vēlāk brīnies, no kurienes tādi mēsli vispār radušies. Traģiski. Kādu dien' es sev uz rokas uztetovēšu šķību piecstaru zvaigznīti un ārkārtīgi priecāšos, jā tā nudien būs, bet patiesībā man nāk miegs, pietrūkst mana brūnacainā cilvēka un Salstiņš dzīvojas kaulos, kā vienmēr ap šo laiku, es aizmigšu ap pusnakti un pamodīšos desmitos no rīta [kā vispār var tik ilgi gulēt] ar mūžīgo rīta nelabumu.