Jau trešo nedēļu ceļu kapitālismu no savas dzīvojamās istabas, kur kā kurmītis esmu no darba rūpīgi savilkusi visu tehniku un ieriktējusi tīri pieklājīgu vietu tieši pie loga, pa kuru varu vērot pensionārus, kuri nesēž mājās ne sitami, ne lūdzami, ibio rio - mājās palikšana pati par sevi ir easy money, mani depresijas gadi ir mani tam labi sagatavojuši, taču tas viss nāca tieši brīdī, kad pēc ilgiem laikiem beidzot biju no jauna uztaustījusi, kā ir iet, būt un dot; kas zin, beigās atkal būs sūri un grūti jāradina sevi iet ārā no mājas, nestaigāt kā putnubiedēklim un nesākt dzert jau pusdienlaikā, lol.

Katru reizi, kad pa radio ieskanas Getting Away With It un solists mierinoši iedziedas "Are you aching for the blade", manā jēlajā dvēselē kaut kas pārlieku pazīstami iesāpas, taču viss, kas man atliek, ir izturēt, izturēt, izturēt.

Es gribu skumju seksu, skumju kā Sigur Ros pirmos albumus, skumju kā saulainu svētdienas pēcpusdienu, maigu, asarainu, katartisku un pāri malām plūstošu; tādu, pēc kura negribas iet ne uzpīpēt, ne nomazgāties, un tādu, kas beigās lēni izdziest ēterā kā izgājšlaiku popdziesma.

All that I see
Show me your ways
Teach me to meet my desires
With some grace