Vēl kopš trauksmainajiem Jūrmalas gatves laikiem dedlaini ir tas, kas mani dara dzīvu - garās naktis pieder tikai man, man ir mani materiāli, mans dzēriena trauks, manas pesņas fonā un es varu nodoties tam, ko protu vislabāk - strādāt it kā citiem, bet reizē tikai sev, ausmiņā iet pasnaust un pēc stundas celties turpināt darīt dzīvi (kas, protams, pēc tam liek par sevi manīt, but oh well).

Es nezinu, ko darīt.