Cik jobani viegli bija dzīvot mazpadsmit gados, kad Nirvana un System of a Down bija vislabākie risinājumi visām pasaules problēmām (tad ap 15 man salūza sirds un es sāku dzert, lol).

Jūlija beigās neveiksmīgi nokritu un nolikos uz slimības lapas, kuras laikā pamanījos nofraktēt dāsni apmaksātu pozīciju respektablā kompānijā - piektdien parakstīju jauno līgumu, šodien iesniedzu sen loloto atlūgumu un teorētiski man būtu jābeidz biksītēs kaut vai no tā vien, ka šis 3+ gadus ilgušais murgs beidzot būs cauri, bet skuju.

Biju pie puikām CPH, dzēru, braucu ar laivu, gāju praidā un biju jau ieziepējusies, mājās atbraucot, beidzot paņemt dzīvi aiz pautiem, taču nolaižoties Dievzemītes lidostā, visi mani sapņi un cerības turpat arī pašķīda (piebildīšu arī to, ka man nepatīk lidot, un tiem, kas aplaudē pie nolaišanās, vispār vajadzētu nahuj apcirst rokas).

this will never end 'cause I want more