Darbelis, ko jau labu laiku biju noskatījusi, mani nepaņēma strādāt pie sevis [>ohwell.exe], līdz ar ko es turpinu sutināt dirsu tepat, labi iesēdētajā biroja beņķī, katru dienu no astoņiem līdz pieciem gaidot epastus no braļukām un rītos ar neko neredzošām acīm klunkurējot uz tuvējo benzīntanku pēc pārmērīgi augstas kofeīna devas, kas nedara mani ne mundrāku, ne veselāku.

Biju uz Placebo jau ceturto reizi 9 gadu laikā, tradicionāli apraudoties pie vienas vai otras dziesmas [kur mani māte tik jūtīgu dzemdējusi], man aiz muguras visu nolāpīto koncertu cilvēcīgi neiespējamā frekvencē spiedza maloļetkas un mājās es braucu ar taksi kā tāds buržujs, ne vairs kā četrpadsmit gados without a care in the world.

Jau mēnesi mācos zīmju valodu, kas pati par sevi ir ellīgi interesanta padarīšana, taču liek justies kā pamatskolā, kur bailēs no izgāšanās es pēkšņi aizmirstu visu, ko jebkad esmu zinājusi.

Sestdien atstājam 8. dzīvokli un pārvācamies uz Podragu, kur aiz loga tek Daugava un mierinoši dun ceļamkrāni kravas ostā, kas zin, varbūt dotajos apstākļos man beidzot atvērsies sen aizkaltusī radošā čakra, mākslas vārdā atsākšu pīpēt, dzert un glorificēt sēdēšanu nomodā pa naktīm tā, it kā tam visam būtu jebkāda saistība ar radošumu.