Es sēžu savā biroja aizgaldā, sekoju līdzi tam, lai leiši nodrukātu septiņtrejus dažādus kaķu barības iepakojumus bez kļūdām, klausos trulu elektroniku un mēģinu neaizmigt no tā, cik ļoti nav spēka nekam, es esmu posms starp pēdējo kafiju pirms braukšanas mājās un miegu blakus mīļotajai, Sarkanā Buļļa ordeņa kavalieris, prozaka laumiņa, un es nudien ceru, ka tas nav depresņas devītais vilnis, kas pēc ilgas prombūtnes nāk uzlikt savu sūdaino zābaku man uz rīkles.