Nekad nebiju domājusi, ka kļūsim par to neciešamo dzīvokli, kas caurām dienām bīda mēbeles un nodarbojas ar seksu tā, ka pat kaimiņi pēc tam iet uzpīpēt, bet tas nu reiz ir noticis – no rīta kāpņutelpā nejauši saskrienoties ar blakusdzīvokļa kaimiņu, vienīgā iespējamā darbība ir neskatīties acīs un ātri vīlēt prom uz darbu.

Katru reizi, kad ejam staigāt ar suņiem pa dieva aizmirsto Podragu un rāpjamies pāri milzīgajai smilšu kaudzei pie Daugavas pretī kravas ostai, viņa man rāda smiltīs ieaugušos dažādu kalibru augus un atgādina, ka mums ir tik daudz, ko mācīties no augiem, kas atrod sevī spēku augt pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, un es skūpstu viņu pāri Spilves lidlaukam rietošās saules pēdējos oranžajos staros kā mazpazīstamas indie grupiņas pirmajā videoklipā, un esmu laimīga, neizsakāmi laimīga, ar visu to, ka vēl pagājšgad Lieldienās biju līdz nemaņai aizdzērusies svešā dzīvoklī un pāršņaukusies vitamīnu kā Duracell zaķītis, pirms likšanās traķenē mēģināju pakārties biroja tualetē un vēl ne tuvu neesmu savākusi savu sūdu, ne pusi no tā.