Tuvojošās depresņas galvenā pazīme – pēc mājās pārnākšanas izģērbjoties, drēbes nonāk zemē un tur arī paliek, paralēli tam visai GDS [Gultas-Datora Savienībai] pamazām ieaugot tukšās pudelēs, netīros traukos un cita kalibra sūdos. Otra galvenā pazīme ir arvien pieaugoša nespēja izkāpt no gultas – nelīdz nekas, vienalga, vai tas būtu neizslēdzams modinātājs, celšanās ar stundas rezervi vai iešana gulēt uzreiz pēc darba, un tajos retajos rītos, kad pieceļos ātrāk nekā 5 minūtes pirms iziešanas no mājas, stāvu pie plīts un skatos, kā piedeg manas brokastu olas, galvā skanot pārfrāzētai Florencei – “what kind of pan fries like this, what kind of pan…”.

Nav īsti spēka rakstīt par sociāli nozīmīgām tēmām [bēgļiem, cenzūru, karu, you name it], un pat neņemot vērā to, ka pēdējo divu с чем то gadu laikā esmu palikusi pilnīgi trula [un man ir ārkārtīgi skumji to apzināties], sāk tīri vienkārši šķist, ka mans laiks Cibā būs sevi izsmēlis – nākamgad būs jau desmit gadi, это вам не хуй собачий, te ir smalki dokumentēta visa mana apzinātā dzīve – ar sadzīves sīkumiem, ģimenes lietām, mēģinājumiem ielauzties aukstajā māgslā [sic!], nonākšanu pie apskaidrības par savu seksualitāti komplektā ar ne sevišķi laimīgām mīlestībām, un visam pāri nomākušos apjausmu, ka es neesmu nekāda īpašā sniegpārsliņa, kurai kosmoss ir paredzējis neparastu, piedzīvojumiem pārbagātu likteni – es esmu tieši tāda pati pārgurusi nodokļu maksātāja kā miljoniem citu.

Es gribu, lai viņa nāk pār mani kā Normandijas desants pār Vāciju.