Kā jau ikvienam pilnvērtīgam sabiedrības loceklim piedien, arī es pirms kāda laika beidzot pārdevu dvēseli čirkainajam Hārvardas žīdam un piereģistrējos Feisbukā, un ko tur daudz lai piebilst - visi mani brīnišķīgie draudziņi precas, dzemdē bērnus, piekopj visus iespējamos vaļaspriekus amplitūdā no tamborēšanas līdz kapoeirai, brauc apmaiņas programmās, publicē smaidīgus selfijus ar pabeigtiem bakalaura/maģistra darbiem, iet uz visiem pasaules pasākumiem, skrien maratonus, cītīgi uzskaita savus ikvakara riteņbraucienus/skrējienus ar Endomondo, rīko saviesīgas ballītes, ēd nesteidzīgus svētdienu brančus restorānos, brauc ceļojumos uz Stavangerām, Ulanbatorām, Palmām de Maljorkām un hujzin kur vēl, un neviļus rodas sajūta, ka es visā plašajā pasawļītē esmu palikusi vienīgā, kuru interesē tikai dzert, gulēt un no rītiem kaut cik laicīgi aizkulties uz darbu – nudien jājautā, no kurienes viņi visi tam rauj spēku, laiku un līdzekļus, kurā brīdī es palaidu garām instruktāžu par to, kā uzbūvēt tādu dzīvi, ko nav kauns rādīt pat ķeizaram, un galu galā, kāpēc es savos nedaudzajos gados jūtos nojāta kā pensijā sūtāma mauka – manas intereses, mans dzīvesprieks, mans spēks darīt pašas elementārākās lietas, kur ellē tas viss ir pazudis.
Man ir kauns atzīt savu pašnepietiekamību, bet ir šausmīgi skumji un vientuļi, it īpaši vakaros, kad pārnākot mājās no viena vai otra maizesdarba, nav neviena, ar ko kopā līdz iemigšanai skatīties smieklīgu dzīvnieciņu bildītes, un naktīs, kad pietriecoties augšā no murgiem, neviens, miegā ņurdēdams, mierinoši nepievelk sev klāt, un protams, kā jau parasti, mans piegājiens šīs problēmas risināšanā ir līdzvērtīgs aifouna remontam ar cirvi – klusēt kā partizānam un nelaist klāt nevienu, kas mēģina man pienākt tuvāk par standarta pieklājības frāzēm, jo būsim godīgi, kaut kā ļoti neērti apkraut citus ar savām nebūšanām, lai arī cik patiesa un sirdsšķīsta būtu viņu vēlme tajā visā klausīties, un ja nu kādam brīnumainā kārtā ir izdevies mani piedabūt uz runāšanu, tad nekas daudz tā arī pateikts netiek, sirds pilna sūdu kā festivāla telšu pilsētiņas tualete trešās dienas rītā, bet nevienu vārdu pārspļaut pār lūpu es tā arī beigu beigās nevaru, tādējādi izšķiežot citu laiku un pacietību, kas man tik dāsni tiek atvēlēti - kas tas ir, ibio rio, kāpēc citi, kam iet vēl piecdesmit reizes sūdīgāk, spēj savākties un par to nečīkstēt.
Ibioriodežaneiro.